Žermēna Vazne, pedagoģijas doktore sporta zinātnē, psiholoģijas maģistre, Latvijas Sporta psiholoģijas asociācijas valdes priekšsēdētāja, LSPA Sporta psiholoģijas konsultatīvā centra vadītāja.

Mūsdienu dinamisko sportu raksturo ne tikai augstas fiziskās slodzes ietekme uz organismu treniņu un sacensību laikā, bet arī paaugstināta psihiskā spriedze. Sportisti nereti sacensību laikā nonāk ekstremālās situācijās, kurām jāspēj adaptēties un iemācīties pārvarēt, pretējā gadījumā stabili panākumi sacensībās nebūs iespējami.

Daži piemēri:

Ir gadījumi kad kāds no komandas spēlētājiem kļūst ļoti nervozs sacensību laikā un tas negatīvi ietekmē viņa sniegumu. Jo nozīmīgāka un saspringtāka ir situācija uz laukuma, - jo nestabilāka spēle. Šādā situācijā trenera uzdevums – palīdzēt spēlētājam iemācīties tikt galā ar stresu.

Izcils spēlētājs pēc nopietnas pārciestās kājas traumas ir par 99% atjaunojis savas darba spējas, bet treneris ievēro, ka spēlētājs treniņu laikā saudzē traumēto kāju. Treneris zina, ka spēlētājs var spēlēt ar pilnu atdevi, bet sportistam ir nepieciešams atjautot pašpārliecinātību un ticību sev, savai varēšanai. Kā to izdarīt?

Treneri nereti uzdod jautājumu - kāpēc vieni audzēkņi ir izteikti pašmotivēti un vienmēr tiecas uz panākumiem; savukārt citi audzēkņi arī cenšas un uzrāda labus rezultātus treniņos, bet to sniegums sacensību laikā ir nepārliecinošs?

Atbildes uz šādiem uz citiem sportā aktuāliem jautājumiem un situācijām sniedz sporta psiholoģija.

Ko pēta sporta psiholoģija?

Sporta psiholoģija ir psiholoģijas nozare, kas pēta sportista psihi un tās likumsakarības sporta vidē.

Sporta psiholoģijas zinātniskās pētniecības pamatvirzienus nosacīti var iedalīt divās grupās.

Psiholoģisko faktoru savstarpējo saistību ar fiziskajām aktivitātēm izpēte. Piemēram, kā spēlētāja paaugstināta trauksme ietekmē soda metiena precizitāti basketbolā? Vai ideomotorā treniņa elementu pielietošana veicina atjaunošanās procesu traumu gadījumos?.

Sporta un fizisko aktivitāšu sakarību ar sportista fizisko attīstību un psihisko veselību izpēti sporta vidē. Piemēram, vai nodarbības ar fiziskajām aktivitātēm uzlabo garastāvokli? Vai regulāras nodarbības ar fiziskajām aktivitātēm  samazina depresīvo stāvokļu izpausmes?.

Var izdalīt vairākus būtiskus sporta psiholoģijas zinātniskās pētniecības uzdevumus. Sportistu darbības sociāli psiholoģisko apstākļu analīze, kas saistīta ar sportista uzvedības izpēti apkārtējā sociālajā vidē. Sportistu, treneru, menedžeru, tiesnešu un citu iesaistīto personu personības īpatnību ietekmes izpēte uz sasniegumu veicinošiem aspektiem sportā. Kustību iemaņu pilnveidošanas un fizisko spēju attīstīšanas psiholoģisko pamatprincipu analīze. Sacensību dabrības efektivitāti ietekmējošo faktoru izpēte, jo sacensību process sportā – tā ir sportiskās darbības kulminācija, kas izvirza paaugstinātas prasības sportistu visa organisma funkcijām. Tiek pētīta sportistu pašpārliecinātība un ticība sev, trauksme, spēja tikt galā ar stresu, psihiskā noturība stresa situācijās, komandas saliedētība un citi faktori. Savukārt sporta psihologs šajā plašajā laukā var darboties kā izglītošanā, tā konsultēšanā, nepieciešamo korekciju veikšanā un praktisko problēmu risināšanā sporta praksē.

Sporta psiholoģijas attīstības vēsture pasaulē.

Sporta psiholoģijas attīstības vēsture nav ilga ne pasaules, ne arī Latvijas mērogā, savu vietu psiholoģijas zinātnes struktūrā tā sāka ļoti pakāpeniski ieņemt tikai sākot no 20.gadsimta 30-to gadu beigām. Sporta psiholoģija izmanto psiholoģijas atziņas, koncepcijas un zinātniskās pētīšanas metodes, adaptējot tās specifiskajai sporta videi.

Sporta psiholoģijas attīstības vēsturē iezīmējās četri posmi: pirmais posms ietver sevī laiku no 1897. Līdz 1920.gadam; otrais – no 1921. Līdz 1939.gadam; trešais – no 1946. Līdz 1974.gadam; ceturtais – no 1975.gada līdz mūsdienām.

Pirmie pētījumi sporta psiholoģijas jomā veikti Amerikas Savienotajās valstīs. Pētnieciskā virziena pirmssākumi sniedzas 1890.gados, kad Ziemeļamerikas Indiānas universitātes psihologs un riteņbraukšanas entuziasts Norman Triplets (N.Triplett) pievērsa uzmanību tam, ka riteņbraucēji komandu un pāra braucienos uzrāda augstākus rezultātus, nekā veicot šo distanci individuāli. Savu pētījumu rezultātus N.Triplets publicēja zinātniskajā rakstā, kas izraisīja plašu interesi sporta un psiholoģijas speciālistu vidū.

Savukārt pēc Pjēra de Kubertēna iniciatīvas Lozaņā notika Starptautiskās olimpiskās komitejas rīkotais sporta problemātikai veltīts kongress. Kopumā laika posms no 1980.gada līdz Pirmajam pasaules karam, iezīmējās kā sporta psiholoģijas attīstības sākums Eiropā. Attīstījās ne tikai sporta veidi, bet veidojās arī savstarpējā sadarbība starp sporta zinātni un sporta izglītību.

20.gadsimta 20-30-tajos gados tiek izveidota pirmā sporta psiholoģijas laboratorija Kolemana Grifita (C.Criffit) vadībā un, līdz ar viņa grāmatu „Coaching Psychology” un „Psychology of Athletics” publicēšanu, oficiāli aizsākās sporta psiholoģijas, ka viena no psiholoģijas virzieniem attīstība. Tās attīstību veicināja E.Džekabsona pētījumi par ideomotoriku un relaksāciju, J.Šulca izstrādātie autogēnā treniņa pamati(pirms tam pie šī jautājuma strādāja Behterevs), H.Seljē darbs pie stresa veidošanās koncepcijas analīzes. Līdztekus Rietumu pieredzei, arī Krievijā šajā laikā veidojās spēcīga psihologu grupa, kuru spilgtākie pārstāvji – Ņ.Ņečajeva, T.Ņikitina, A.Puni, P.Rudiks.

Amerikā 1951.gadā iznāca pirmā sporta psiholoģijas mācību grāmata – Džona Loutera „Psychology of Coaching”. Savukārt, Krievijas psihologs A.Puni šajā laikā aizstāvēja pirmo doktora disertāciju sporta psiholoģijā. 1965.gadā Romā notika pirmais oficiālais pasaules sporta psiholoģijas kongress un divus gadus vēlāk tika izveidota Ziemeļu Amerikas sporta psiholoģijas biedrība, vēl pēc dažiem gadiem – nodibināta Eiropas sporta psiholoģijas asociācija (FEPSAC). Sporta psihologi pirmo reizi sāk nopietni strādāt ar sportistiem sporta spēļu komandās, kā arī ar atsevišķiem sportistiem, īpaši pievēršoties tādu psiholoģisko fenomenu izpētei kā trauksme, agresivitāte un pašvērtējums.

Kopš 1975.gada sporta psiholoģija strauji attīstījās daudzās valstīs: Bulgārijā, Čehijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Krievijā, ASV, Kanādā u.c. Amerikas Savienotajās valstīs, Padomju Savienībā un dažu citu valstu Olimpisko komandu sastāvā pirmo reizi darbam ar sportistiem oficiāli iekļauj sporta psihologus. Astoņdesmito gadu beigās sāk izdot žurnālu „Applied Sport Psychology”, bet kopš 2001.gada – „Psychology of Sport and Exercise”, kas ir oficiālais Eiropas Sporta psihologu federācijas izdevums.

Sporta psiholoģijas attīstība Latvijā.

Latvijā sporta psiholoģijas attīstības pirmssākumi meklējami 1937.gadā, kad latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteja nodibināja pirmo sporta medicīnas kabinetu. Pakāpeniski no sporta medicīnas kabineta veidojās Latvijas sporta zinātniskās pētniecības un medicīnas kontroles centrs, kuru vadīja medicīnas zinātņu doktors A.Bieziņš. centra darbība notika trijos virzienos: medicīniskajā, biometriskajā un psihometriskajā. Psihometrijas nodaļas darbs noritēja Dr.psych. R.Driļļa vadībā, komanda strādāja pie sportistu spēju noteikšanas ar dažādu testu palīdzību, kā arī pie praktisko ieteikumu izstrādes un realizācijas šo spēju attīstīšanai.

Divdesmit piecus gadus vēlāk sporta psiholoģiju kā atsevišķu studiju priekšmetu, iekļauj Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta studiju plānā. Ar sporta psiholoģijas praktiskajiem aspektiem sportistu sportistu sagatavošanā plašāks sporta speciālistu loks iepazinās 1968.gadā,  Rīgā organizētajā Vissavienības treneru konferencē ar nosaukumu “Sportistu psiholoģiskā sagatavošana”, kur trenerus iepazīstināja ar diviem mentālā treniņa veidiem – autogēno un ideomotoro. Šajā sporta psiholoģijas attīstības posmā nozīmīgs bija Ainas Līvmanes un Māra Budovska ieguldījums sporta psiholoģijas nozares attīstībā Latvijā. Ar viņu vārdiem Latvijā saistās praktiskais darbs ar sportistiem, kā arī pirmās zinātniskās publikācijas sporta psiholoģijā. Trīs gadus vēlāk, 1971.gadā A.Līvmane aizstāv disertāciju par tēmu „Uzmanības koncentrācija pirms kustību darbības izpildes”, iegūstot zinātņu kandidāta grādu sporta psiholoģijā.

Laika posmā no 1987. Līdz 1989.gadam, daudzi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pasniedzēji un darbinieki, kā arī ārstnieciskā dispansera līdzstrādnieki aktīvi iekļāvās zinātniskās tēmas: „Perspektīvo jauno sportistu atlase bērnu un jaunatnes sporta skolu mācību-treniņu grupās” realizācijā. Ētījumā piedalījās atšķirīgu sporta veidu pārstāvji: basketbola, futbola, hokeja un peldēšanas. Pētījuma laikā tika noteikts un analizēts sportistu veselības stāvoklis, vispārīgā un speciālā fiziskā sagatavotība, kā arī veikta psihodiagnostika. Uz šī pētījuma bāzes izveidoti un publicēti metodiskei ieteikumi dažādu sporta veidu treneriem.

Latvijas Sporta psiholoģijas asociācija.

Latvijas Sporta psiholoģijas asociācija (LSpPA) dibināta 2004.g. 3.augustāsadarbībā ar Eiropas Sporta psiholoģijas federāciju (European Federation of Sport Psychology). Asociācijas mērķis - radīt apstākļus sporta psiholoģijas kā jauna psiholoģijas virziena attīstībai un pilnveidei Latvijā, apvienojot praktizējošos sporta psihologus un sporta pedagogus Latvijā. Latvijas Sporta psiholoģijas asociācija ir Starptautiskās Sporta psiholoģijas asociācijas (ISSP) un Eiropas Sporta psiholoģijas federācijas (FEPSAC) biedre kopš 2004.gada beigām.

LSpPA pārstāv valdes priekšsēdētāja Andra Fernāte un valdes locekļi Irina Simonenkova, Valērijs Dombrovskis, Žermēna Vazne, Dace Eikena, Agita Ābele un Lāsma Lapiņa. LSpPA Goda biedri ir – Lia Kapelis (Austrālija), Natalija Stambulova (Somija).

Asociācija organizē ikgadēju treneru tālāk izglītošanu pieaicinot citu valstu profesionāļus sporta psiholoģijā (tādus kā J.Hanins, N.Stambulova, A. Radionovs, V.Sopovs un citus).

2010.gada beigās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā tika nodibinātas: „Psiholoģijas laboratorija” un „Sporta psiholoģijas konsultatīvais centrs”.