Pēdējo desmit gadu laikā interese par psiholoģiju kā zinātni un arī sporta psiholoģiju kā vienu no psiholoģijas virzieniem ir strauji palielinājusies. Vairums pētījumu šajā sfērā apstiprina vēlmi sistematizēt, apkopot, noteikt tendences un likumsakarības. Dažreiz pat iegūtie pretrunīgie rezultāti pētījumos neaptur zinātniekus – tik liela ir vēlme atrast gatavas receptes un palīdzēt sportistiem kļūt daudz veiksmīgākiem, sasniegt daudz augstākus rezultātus, pagarināt viņu sportisko karjeru un palīdzēt izvairīties no traumām.

Šobrīd vairs nevienam nerodas šaubas par psiholoģiskā komponenta klātbūtni,  sportista veiksmēs un neveiksmēs. Šī svarīgā psiholoģiskā komponente veidojās sportistā vairāku gadu garumā, balstoties uz iegūto dzīves pieredzi, izanalizētajiem kļūdu cēloņiem, personīgajiem pārdzīvojumiem, zināšanām, kas iegūtas no speciālās vai populārās literatūras, kā arī no trenera un sportista savstarpējās sadarbības u.c. Sporta psihologs neapšaubāmi spēj paātrināt šo procesu. Šīs psiholoģiskās komponentes veidošanās aizsākas jau sportista bērnībā, laikā, kad tiek iegūta pirmā nopietnā pieredze sporta skolā, klubā vai sporta sekcijā. Šajā laikā svarīgi ir saprast, ka bērns ne tikai aug, bet arī attīstās. Šajā attīstībā bērnam palīdz visi, kas atrodas viņam blakām – vecāki, treneris, vecākie un vairāk pieredzējušie sportisti.

Turklāt pēdējo desmit gadu laikā sportistu sastāvs ir kļuvis stipri jaunāks: bērni ar to sāk nodarboties no 4-5 gadu vecuma. Lai arī cik daudz sporta psihologi nerunātu par agrīnās sporta specializācijas ietekmi uz bērna vispārīgo attīstību, mūsdienu sportā īpaši individuālajos sporta veidos, šis process ir neizbēgams. Un tas ir radījis likumsakarīgas sekas – ir parādījusies nepieciešamība pēc jauno sportistu un viņu vecāku psiholoģiskās konsultēšanas. Diemžēl sporta psiholoģijas literatūrā ir visai maz informācijas par šo tēmu. Mēs mēģināsim nedaudz aizpildīt šo tukšumu, daloties personīgā pieredzē, nodefinējot būtiskākās problēmas un to iespējamos risināšanas ceļus. Ceram, ka šī tēma piesaistīs uzmanību un izsauks noteiktu interesi  treneros, pedagogos un sporta psihologos.

Jāuzsver daži konkrēti faktori, kas jāņem vērā darbā ar jauniem sportistiem. Pirmkārt, ir jāpievērš uzmanība vecāku augstajai iesaistīšanās pakāpei šajā procesā. Īpaši tas skar individuālos sporta veidus. Otrkārt, runājot par agrīno specializāciju sportā, mēs visi labi saprotam, ka izvēli iesaistīties sporta aktivitātēs izdara vecāki, nevis bērni. Izvēloties savam bērnam sporta veidu vecāki vadās no dažādiem apsvērumiem: no personiskās pieredzes, sporta veida pievilcības, sevis nerealizēšanas šajā sporta veidā (dažādu iemeslu dēļ), draugu, paziņu vai vecākie bērni ģimenē nodarbojas ar šo sporta veidu, apzināta sporta kā bērna nākotnes profesijas izvēle. Lai kādi būtu vecāku motīvi, vecāku neatlaidība, konsekvence un pārliecinātība, rada bērnos pārliecību, ka tieši šis ir labākais sporta veids, ar kuru viņam nodarboties un par kuru viņš ir sapņojis no 4-5 gadu vecuma. Treškārt, jo ilgāk bērns nodarbojas ar sportu, jo lielāka kļūst vecāku vēlme sportu padarīt par bērna nākotnes profesiju.

Amerikas un Eiropas sporta psihologu pētījumos ir konstatēts, ka bērni vecumā no 10-12 gadiem sāk novērsties no sporta. Savukārt mūsu pieredze liecina, ka pēc palīdzības pie sporta psihologa vēršas tieši šīs vecuma grupas bērni un viņu vecāki. Kāpēc vecāki meklē sporta psihologu, bet nemeklē bērnu vai skolas psihologu? Tāpēc, ka šie bērni ir pietiekoši sekmīgi skolā, viņiem ir labas sekmes, laba uzvedība, viņi ir paklausīgi un labi organizēti. Ikdienā šāds bērns nerada problēmas vecākiem, savukārt sporta dzīvē, īpaši periodā pirms sacensībām un to laikā, viņu  uzvedība kļūst problemātiska. Bērns var ar labpatiku trenēties, bet, piemēram, slikti aizmieg vai nemierīgu guļ, vai otrādi no rītiem viņu nevar pamodināt. Bērns sacensībās kļūst agresīvs, nikns, lamājas „briesmīgiem” vārdiem vai otrādi raud, lauž tenisa raketes, metā sporta apavus utt. Dažreiz vecāki uzmanību pievērš ne tikai tam, ka ir pasliktinājies rezultāts kādā laika periodā, bet arī uz to, ka bērnā ir pazudusi interese par sporta aktivitāti „Tiklīdz viņa saprot, ka neizdosies ātri uzvarēt, viņa vienkārši atdod spēli un nevēlas ”cīnīties” – 10 gadīgas tenisistes tētis. Iepriekš tas gadījās reti, tad pēdējā laikā regulāri.” Lūk, šīs ir  būtiskākās problēmas, kuru risināšanai vecāki meklē sporta psihologa palīdzību.

Jāpiemin vēl daži svarīgi faktori, kas nosaka jauno sportistu psiholoģisko konsultēšanu. Ļoti bieži situācijās, kad vecāki griežas pie sporta psihologa par to netiek informēts treneris. Šī iemesla dēļ sporta psihologam uzreiz neizdodas parunāt ar treneri, būt klāt sacensībās un treniņos, arī konsultēšanas laiks tiek saskaņots ar vecāku darba grafiku, kā arī ar sportista treniņu grafiku(pēc skolas, pirms vai pēc treniņiem,). Šis laiks ne vienmēr ir labākais bērnam, jo ne vienmēr viņš var satikties ar psihologu, kad rodas vēlēšanās un nereti bērni lielās slodzes dēļ konsultācijas laikā mēdz būt noguruši.

Pirmā  konsultācijā piedalās gan vecāki, gan bērns. Tās galvenais uzdevums ir kopā ar vecākiem konkretizēt bērna problēmas, palīdzēt vecākiem saprast šo problēmu svarīgumu un pastāstīt par to iespējamajiem risināšanas veidiem. Svarīgi ir arī nomierināt vecākus un paskaidrot viņiem, ka bērnu „neparastā” uzvedība ir tikai reakcija uz sacensību stresa situāciju. Ar šādām problēmām bērnībā ir saskārušies lielāka daļa sportistu. Vecāki konsultējoties ar sporta psihologu var palīdzēt savam bērnam. Šādos gadījumos  vecāki iegūst nepieciešamās zināšanas par izmantojamām metodēm sporta psiholoģijā un psiholoģiskajā konsultēšanā, viņi iegūst arī priekšstatu par to, kā notiek šis darbs. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka sporta psihologs konsultēšanā izmanto dažādus paņēmienu un metodes, gan no sporta, gan arī no bērnu psiholoģijas. Šajā konsultācijā nepieciešams vecākiem  paskaidrot, ka nevajag cerēt uz ātriem rezultātiem. Sacensībām bērns gatavojas ilgi, treniņu procesā apgūstot jaunas iemaņas, tehniku. Tieši tāpat arī psiholoģiskajai sagatavotībai un izmaiņām ir nepieciešams laiks. Psihologi saka „solis konsultēšanā ir solis dzīvē”. Noslēdzot pirmo tikšanos, svarīgi ir sniegt iespēju vecākiem un bērniem apdomāt dzirdēto, vēlreiz pārliecināties par savām vēlmēm, izvērtēt savus spēkus un iespējas. Protams, lēmumu pieņem vecāki, tomēr arī bērna viedoklis nav mazsvarīgs. Ļoti bieži bērns nesaprot, kāpēc jāiet pie psihologa, pat ja tas ir sporta psihologs. Viņam patīk iet uz treniņiem, viņam ir spilgtas atmiņas par veiksmīgām sacensībām (neveiksmīgās cenšas ātrāk aizmirst) arī skolā veicas. Savukārt izpratnes trūkums var radīt trauksmes izjūtu bērnā. Vecākiem nevajadzēt ignorēt šo apstākli.

Otrā konsultācijāstarp vecākiem un sporta psihologu tiek noslēgts līgums. Tas var  būt rakstīts ar roku, vai aizpildīts standartveidlapas veidā. Līgumā tiek ietverti šādi galvenie punkti:

  1. problēma, ar kuru vecāki vērsušies pie sporta psihologa;
  2. samaksas apmērs par vienu konsultāciju;
  3. vienas konsultācijas ilgums;
  4. kopējais konsultāciju skaits ( ieteicamas ne mazāk kā 8-10 nodarbības), tai skaitā norādot cik konsultāciju tiks veltītas bērnam, cik-vecākiem;
  5. iespējas apmeklēt  treniņus un sacensības;
  6. iespēja pārtraukt vai pagarināt līgumu;
  7. vecāku gaidas attiecībā pret sporta psihologa darba rezultātiem;
  8. konkrēti veiksmīgi sporta psihologa darba rezultāti:
    • sportisko rezultātu uzlabošanā;.
    • bērna uzvedības izmaiņas treniņos/ vai sacensībās;
    • godalgotas vietas, kurās sacensībās / vai turnīros;
    • kādi citi faktori.

Līgumā var būt ietvertas arī citas pozīcijas, kuras nosaka šī darba specifika.Lai sporta psihologa darbs būtu efektīvs, viņam jāiegūst psihodiagnostikas rezultāti, jāaprunājas ar vecākiem ievācot informāciju par bērnu, viņa ģimeni, savstarpējām attiecībām, par sporta lomu ģimenes un dažu ģimenes locekļu dzīvē.

Nākamajās 3-5 konsultācijāsparasti jau notiek darbs ar jauno sportistu. Bērni ne vienmēr ir runīgi un spēj labi izteikt savas domas un aprakstīt izjūtas. Tas, ka bērniem, īpaši individuālajos sporta veidos, blakām parādās vēl viens pieaugušais var izsaukt lieku sasprindzinājumu un neuzticēšanos .Vecāki, treneris (dažreiz vairāki) un vēl kāds, kas nav „īpaši saprotams”, bet kurš arī viņam grib palīdzēt. Tāpēc ļoti svarīgi ir tas, lai bērnam konsultēšanas procesā būtu interesanti un nebūtu garlaicīgi, Šī iemesla dēļ psihologam savā darbā ar bērnu ir jāmeklē dažādi darbības veidi, to jēgu un nepieciešamību paskaidrojot pašam bērnam. Viena no grūtībām ar ko savā praktiskajā darbā saskaras sporta psihologi ir tieši bērnu testu deficīts sporta psiholoģijā, ar kuru palīdzību varētu noteikt sportā nepieciešamo dažādo psiholoģisko prasmju attīstības līmeni un attīstību. Piemēram, uzmanības koncentrēšanās spēju noteikšana nesagādā grūtības, tad iedzimto un situatīvo trauksmi, bērna agresivitātes pakāpi sporta vidē noteikt ir diezgan grūti. Šādā situācijā, mēs rekomendējam pielietot kombinētās metodes. Noderēt var projektīvās metodes, kas labāk palīdz izprast bērna personības attīstības  īpatnības. Katrā konsultācijā var atvēlēt laiku tematiskajiem zīmējumiem: Māja-Koks-Cilvēks; Mana ģimene; Neeksistējošais dzīvnieks; Mana laimīgākā diena u.c. Tāpat iesakām izmantot testu „ Nepabeigtie teikumi” , Vartegi testa modificēto metodiku, kā arī savas aptaujas, un metodikas, kas ir katra praktizējošā psihologa arsenālā.

Konsultāciju laikā zīmējot, bērns noņem nevajadzīgo sasprindzinājumu attiecībā pret psihologu, savukārt psihologs  iegūst nepieciešamo informāciju par bērna vajadzībām un viņa  psiholoģisko un  emocionālo stāvokli. Lai attīstītu dažādas psiholoģiskās iemaņas var izmantot vienkāršus vingrinājumus no krievu valodā izdotās grāmatas” Psihotehniskās spēles sportā”  ( Цзен, Н., Пахомов, Ю. Психотехнические игры в спорте.Москва: ФиС,1988).  Konsultāciju laikā jauno sportistu var iepazīstināt arī ar vienkāršām psihoregulācijas metodēm. Lai attīstītu interesi par šīm metodēm, konsultācijas laikā var veikt dažāda veida relaksācijas. Bērni parasti ar lielu prieku iesaistās tāda veida darbā.

Jauno sportistu konsultēšanas procesā liela loma tiek atvēlēta vecākiem. Ikdienā mājās un sporta vidē redzot un vērojot savu bērnu, vecāki ir pirmie, kas ierauga pat nelielas  izmaiņas uzvedībā. Tādēļ ļoti svarīgi ir vienoties ar vecākiem par atgriezenisko saiti, svaigu informāciju, kura tiek sniegta pēc sacensībām. Tam var izmantot telefonu, internetu un personīgos pierakstus. Apmācot vecākus vienkāršu elpošanas vingrinājumu pielietošanā, tiek iemācīts viņiem pašiem palīdzēt saviem bērniem atjaunot emocionālo līdzsvaru. Dažreiz konsultēšana vecākiem un bērniem palīdz labāk saprast vienam otru ( piemēram, kad vecāki paši neapzināti attiecībā pret savu bērnu ieņem trenera lomu: par galveni mērķi bērnam sportā kļūst cenšanās atbilst vecāku prasību līmenim).

Diemžēl konsultācijas bieži tiek pārtrauktas vecāku vainas dēļ.Pirmajā konsultācijā vecāki tiek brīdināti, ka pēc dažām nodarbībām viņiem var likties, ka problēmas ir atrisinātas un nav vairs nepieciešamība turpināt daru. Šis mānīgais iespaids bieži kalpo par iemeslu savstarpējā kontrakta pārtraukšanu. Katra veiksme prasa nostiprināšanu īpaši, ja runa iet par bērniem. Tikai tādā gadījumā mēs varam runāt par stabilu rezultātu.

Konsultāciju gaitā mēdz gadīties, ka tiek piedāvāts pārtraukums, kas var ilgt no viena līdz trim mēnešiem. Savstarpējās sadarbības laikā, kad bērns stāsta psihologam par savam veiksmēm un neveiksmēm, viņu starpā rodas savstarpējā uzticēšanās. Viņi kopā izstrādā savstarpējās stratēģijas, iespējamos risinājumus, apspriež to, kā arī kopā priecājas. Tāds kontakts ir ļoti produktīvs, bet svarīgi, lai bērnam nerastos atkarība no konsultanta, jo viens no sporta psihologa uzdevumiem ir iemācīt bērnu patstāvīgi domāt, darboties un cīnīties ar grūtībām. Neatkarīgi no  cēloņiem, kuru dēļ tiek pārtraukta vai apturēta konsultēšana, ļoti svarīgi ir pareizi noslēgt šo procesu.

Pēdējā konsultācijāir jāizdara kopsavilkums, jāapkopo ieguvums. Svarīgi, lai šajā konsultācijā piedalītos arī bērns. Atgriežoties pie līguma kā pie atskaites punkta, ļoti svarīgi ir kopā ar vecākiem atgriezties pie sākotnējās problēmas, novērtēt bērna uzvedības izmaiņu dinamiku, noskaidrot, cik lielā mērā vecāki ir apmierināti ar padarīto darbu. Sporta psihologam vienmēr jābūt gatavam tam, ka vecāki var izteikt savu neapmierinātību, vai vilšanos par savām nepiepildītajām cerībām. Sapņi par bērna sportisko karjeru un realitāte tālu nav viens un tas pats. Daudz būtiskāk ir tas, ka jaunie sportisti no sava sporta psihologs šķiras ar lielu nožēlu. Viņu sirdis paliek atvērtas visam jaunajam, interesantajam un vajadzīgajam. Pabeidzot šo savu sportiskās karjeras posmu viņi ir kļuvuši daudz spēcīgāki un pārliecinātāki par sevi.


Raksta autores: Mag. psych. Irina Simoņenkova, sporta psihologs

                         Mag. psych. Lāsma Lapiņa, sporta psihologs